Mazi bērni redz spokus. Tas nav šizofrēniski, tā ir dzīves patiesība, protams, būs cilvēki, kas teiks, ka tā nevar būt pēc fizikas likumiem un viss,bet nu.. tā ir.
pastāstīšu jums savu stāstu.
bērniņš (4) regulāri mūsu mājā redzēja spoku, sarunājās ar viņu, bet nerunāja bieži, vienreiz, kad veselības problēmu dēļ braucu pie ragaciema Agneses (gan jau kāda no šejienietēm zina, kas tā tāda ir), pajautāju, ko darīt, viņa pateica, ka bērni ir brīnišķīgi, jo redz šīs lietas.
pie mājas nocirtām koku,lielu, ļoti skaistu, taču mājas vīrietis tā gribēja un viss, kaut gan es zināju, ka koks dusmosies un tam tas nepatiks, bet nu labi.
un šis te spoks vai rēgs (pat nezinu,kā lai nosauc) tagad plivinājās pa mūsu māju, jo bija aizvainots.
prasīju bērniņam, vai tas ir labs spoks, vai patīkams un vai labi izskatās, bērns teica, ka nepatīk gan.
tad nu es pagājušajā vasarā izdomāju, ka iestādīšu tajā pašā vietā koku. sēdēju uz zemes, rušinājos un stāstīju augam, ka te reiz bija liels, skaists koks un ka ceru, ka jaunais augs
izaugs tik pat liels.
kopš tā laika bērns spoku vairs nav redzējis, nerunā par to. kad pajautāju, kur palicis mūsu mājas iemītnieks, atbilde - nezinu..
tad nu ticiet tam vai ne, bērni redz, jūt un zina vairāk kā jebkurš pieaugušais.