Kad sāksies "dzīve"?

Es arī neesmu redzējusi nu nevienu kurš nenormāli pārstrādātos, strādātu 16h neatejot no "kases", zinu, ka darbā vietniece strādā ārprātā, bet viņas darbs ir intelektuāls, tur var apbrīnot tikai to cik daudz zināšanas viņai ir, un ka tādu zināšanu daudzumu cilvēks vispār spēj apstrādāt, nemaz nerunājot par atmiņu utt...
Pārsvarā tomēr cilvēki vairāk čīkst, jo, ja būtu tik traki meklētu risinājumu, cits darbs, varbūt saruna ar darba devēju utt.

Jāmeklē risinājums. Katram uznāk pārguruma brīži, kad neko citu kā gultu vakarā negribas redzēt. It īpaši uz ziemas beigām- visas vitamīnu un spēka rezerves izsmeltas.
Piekrītu meitenēm par "mirkļa izdzīvošanu". Arī ļoti cenšos. Kad strādāju, cenšos domāt- cik forši, man ir darbs, varu to paveikt labi, būšu lepna par sevi. Kad slinkums iet uz lekcijām domāju, ka to taču vajag MAN. Es būšu gudrāka, kaut ko jaunu apgūšu. Kad slinkums noņemt kosmētiku-domāju, cik pateicīga būs mana āda, kad pusdienoju, izbaudu ēdienu, kaut arī tie būtu tikai vietējā lielveikala salāti. Un jā, tādas lietas, kā peļķe sirsniņas formā, vai tramvajā apgarots večuks, vai kārtējais šoferis- gliemezītis sastrēgumā - cenšos pasmaidīt.
Un noguruma pārņemtajos vakaros, domāju, nevis "ārprats kā apnikušas garās dienas", bet "cik forši, es šodien tik daudz paveicu"

Par to dzīvošanu nākotnē- ļoti cenšos to nedarīt, kaut gan man arī ir lietas,ko nemitigi atlieku. Kaut vai joga. Mierinu sevi ar domu- ka acīm redzot, nemaz tik ļoti to nevēlos TIEŠI ŠOBRĪD vai arī TIEŠI ŠOBRĪD man tas nemaz nav tik nepieciešams. Vēl vajkadzētu atmest paradumu taupīt kaut kādas lietas "īpašam brīdim". Tieši šobrīd taču arī ir ĪPAŠS BRĪDIS.

tev ir veselības problēmas, ja bieži bezsamaņā atrubies, sāc ar to.