Kamēr dzīvoju Rīgā, dzīvoju starp Origo un Vērmanīti, tā ka skrēju vienmēr pa Vērmanīti - apļus apkārt parkam pa iekšpusi. Man arī no speciālā skriešanas apģērba ir tikai botas un krekliņi, tādēļ vienmēr rudenī/ziemā/pavasarī velku biezus legingus un platu, garu sporta jaku ar kapuci, kuru, ja pavisam auksti, uzlieku galvā un pietinu ar šalli :D Izskatās ārprātīgi smieklīgi, bet galvenais ir neapsaldēt kaklu un ausis! Sevišķi kapuces vērtību var just, ja pūš vējš, jo citreiz pat cepure nepalīdz. Šādi apģērbusies, mierīgi varu skriet vismaz līdz -10, varbūt pat kādiem -15 grādiem, termometrā īsti neskatos, vados pēc sajūtām - ja, uz ielas izejot, pārāk ļoti nesalst seja, var skriet. Tev iesaku Ziedoņdārzu, tas laikam sanāk labākais risinājums Avotu ielas tuvumā. Zinu, ka citiem patīk skriet tā, lai maršruts neatkārtojas, bet man patīk skriet apļus - ļoti patīk skriet stadionā, kas daudziem riebjas, jo zinu, cik noskrienu un cik vēl palicis. Kad skrēju Vērmanītī, bija savs viens maršruts, kam ar attālumu mērītāju biju izmērījusi aptuveno distanci, tad nu skrēju apļus, lai sanāktu gan noskriet noteiktu laiku, gan distanci. Tagad dzīvoju Vācijas mazpilsētā, vienkārši skrienu, kur acis rāda, apkārt pilsētai. Skrienu noteiktu laiku, bet man nepatīk, ka nezinu noskrieto distanci, tikai aptuveni to varu izrēķināt.