Mīļās, jaukās omītes

un nu vēl izrādās, ka man līdzņemšanai divi lielie trauki sataisīti pilni ar salātiem un galertu. Es taču to gribēdama nespēju apēst :)

Ir jāļauj omēm justies vajadzīgām un noderīgam. Viņas to visu dara aiz laba prāta un mīlestības.
Lai pateiktos izmanto nemateriālas lietas - klātbūtni, labus vārdus un viss būs ok.

Nevajag justies vainīgai, ja piekiekoši bieži viņai pasaki, cik viņa tev ir svarīga un mīļa, un ja pietiekoši bieži viņai palīdzi darbos vai tml.
Omītes jau parasti dzīvo tikai bērniem, mazbērniem. Tajā vecumā pašiem vajadzību ir ļoti maz (Latvijā, veco ļaužu pieticība), tādēļ tikai izcili skopi eksemplāri visu bāž zeķē. :D

Sabēdājos atceroties savu omi :%27-(
Pēdējās dienās vispār kkā ļoooti skumstu un ilgojos pēc tiem mīļajiem cilvēciņiem, kas vairs nav kopā ar mani. PAt nezinu kāpēc, bet šonedēļ braucot uz kojām paņēmu līdzi šo cilvēku fotogrāfijas, lai gan man te nekad nav bijušas nekādas foto, ne draugu, ne draudzeņu...

es neteiktu, ka man omīte būtu dīvaina :D, bet viņa ir vissirdsskaidrākais cilvēks, ko vispār zinu. un tādēļ apbrīnoju, cik pašaizliedzīgi viņa jebkam un jebkuram palīdz. mazbērniņiem, protams, vienmēr viskkas garšīgs tiek :D nu tā, patiesībā ļoti cienu tās paaudzes cilvēkus :)

Mana ome, vienīgā, kas palikusi, katru mēnesi dod man 20 latus un arī pukst, ja kaut ko atvedu. :-D Varbūt viņa visādi citādi neatbilst nosaukumam mīļā, jaukā ome (jo raksturs viņai tiešām šerps un visādi ir gājis pa dzīvi), bet tagad uz vecumu viņai ļoti patīk, kad atbraucu ciemos, parunājamies - it īpaši viņai patīk stāstīt par savu jaunību un runāt ar mani par politiku, jo neviens cits par politiku ar viņu nerunā :-D . Un man arī patīk, jo es savu vectēvu nemaz neesmu redzējusi, ir interesanti klausīties par tiem laikiem, par pirmskara Latviju, utt. Un par politiku runāt arī patīk, jo uzskati ar omi gandrīz pilnībā sakrīt tajos jautājumos, ko pārspriežam - šķiet, tas man no viņas iedzimts. :-P Tā ka, ja bērnībā un skolas gados, kad viņa dzīvoja tuvāk, tik labs kontakts nebija izveidojies - tagad gan! ;-)

Piekrītu iepriekšējiem komentāriem. Ir jāļauj viņiem justies noderīgiem un jāizrāda sava uzmanība un mīlestība. Vairākus gadus atpakaļ, to pašu man pateica mans tēvs- neņemot to naudu es aizvainošu, bet viņi tak grib būt noderīgi.

Man arī ir škrobīga sajūta par tām dāvinātajām naudaszīmēm, bez kurām es patiešam varu iztikt, bet vecvecāki varētu sev kaut ko ļoti vajadzīgu nopirkt-zāles, ārstu vizītes, protēzes, pensionāru biedrības pasākumi utt. Es tiešām viņus mīlu un man ir nepatīkami pieņemt naudu, jo zinu ka viņi taupa. Bet tā ir cita paaudze un man to nesaprast. Varbūt, kad būšu veca darīšu tāpat.

Kurai omītei tad nepatīk saviem mazbērniem naudiņu iedot. :)
Pagājušajā vasarā man ome iedeva savu sakrāto naudu, lai varu nopirkt jaunu datoru, jo man iepriekšējais savu mūžu bija nokalpojis.
Jā, protams, liela nauda un citreiz domāju, ka varbūt nevajadzēja pieņemt, bet no otras puses zinu, ka ome to naudu netērētu - pa veikaliem viņa nestaigā, neviens rēķins viņai pašai nav jāmaksā, tāpēc man prieks, ka man tika jauns dators un paldies viņai :)

Mana dara tāpat, tikai pārmet par kkā nopirklšanu pirmās 5 minūtes, pēc tam priecājās. :-)
Vienīgais, ko nevaru ciest, ka viņa dara- zvana man vismaz 3x nedēļā un nenormāli pārmet, ja nepaceļu klausuli, vai nezvanu viņai dažas dienas. Viņa ir tāda riktīgi bargā kundze :-D Bet es jūtos briesmīgi, ka man jau dažreiz negribas celt klausuli, jo es nezinu, ko lai pastāsta. Manā dzīvē 3 dienu laikā nekas nemainās un sarunas laikā viņā pamanās man pieminēt visus manus grēkus, likt nosolīties viskko uz nākotni un saruna no manas puses pārsvarā sastāv ar "mhm, jā, omīt".
Visādi citādi omīte ir lieliska, tikai tā zvanīšana!!!! (t)

Manējā arī vienmēr pasaka ka neko īpaši daudz nevedīs,atbrauc ar lielu iepirkumu maisu! Es nezinu,kāpēc viņām ir izteiktas labestības un dāsnuma iezīmes. No vienas puses tas ir labi,es to novērtēju,bet no otra liekas,ka ir par daudz un ka pat uzspiež to ko es nemaz negribu..

Viena man ir tāda, jā. Tik vairāk skarbā tante, bet tāpat jauka :-D
Otru par tādu nesauktu.Pēc visa, ko dzīvē darījusi..nav man viņa mīļa nemaz.

Manai omei ir gana maza pensija, un esmu jau izaugusi mazmeitiņa, kurai ir darbs, vīrs un savs bēbuks, bet katru reizi kad pie viņas biju atbraukusi, tā mēģina mani piebarot un vel prasa, vai nevajag aizskriet uz veikalu kkam pakaļ? ;-) Un ja!!!Pa kluso bāz kabatā piecīti!!!! Vienmēr dusmojos uz viņu par tādiem jokiem! (l) Bet tagad gan tā enerģiskā sieviete pēc insulta jau otro mēnesi pa slimnīcām dzīvojas....traģisks skats... MīLIET SAVUS VECVECāKUS!!!