pašvērtējums un iedomība

Es par iedomīgu sauktu tādu cilvēku, kura prieks un laime ir tikai viņš pats un viņa sasniegumi, nespēj atzīt citu panākumus, ir pārņemts ar sevi, pie savām problēmām vaino citus un nepieļauj iespēju, ka pats varētu būt pie vainas utt. utjp..
Pašpārliecināts cilvēks ir gudrs cilvēks, viņš zina, ko var, uz lietām un sevi, un citiem skatās reāli, priecājas, ja ko sasniedz, ja kas nesanāk, viņš to atzīst, bet apzinās, ka viss ir paveicams. Tas ir iekšēji spēcīgs un nesatricināms cilvēks.

robeža varētu būt vīzdegunība un sevis nepamatota vērtēšana augstāk par citiem.
+ vnk sava cilvēku loka veidošana.

Jā, man sacīts,ka esmu iedomīga, bet maz taisība tur ir, saistībā ar manu pēdējo punktu par to,ko uzskatu par iedomīgumu. Ja ar cilvēku man nav "klišķa", vai pat man ir antipātijas, es to cilvēku vnk neievēroju. protams, tas neattiecas uz darba un studiju lietām. Tas ir saistībā tikai ar manu personīgo dzīvi.

pēc manām domām- iedomība sākas tad, kad citus sāc vērtēt zemāk par sevi..

un jā, cilvēki ir teikuši, ka mans ārējais licis domāt, ka esmu iedomīga kuce :-D
esmu pašpārliecināta, bet ne iedomīga.
reizēm apbrīnoju sevi spoguli, o jā, bet tas nenozīmē, ka esmu skaistākā pasaulē, nebūt ne :-D :-D

Tb "mazliet taisnības tur ir" :-)

Man iedomīgs cilvēks saistās ar tādu,kurš sevi uzskata par pasaules nabu un pārējos visus par niecībām.Pašapzinīgie cilvēki,kurus man nācies sastapt izstaro to sajūtu,ka viņi apzinās savu vērtību,bet nebāž viziem visu laiku acīs,cik viņi lieliski.Savukārt iedomīgie-nepārtraukti slavē sevi,staigā ar degunu debesīs,pat ja neko nav sasnieguši,izturas pret apkārtējiem kretīniski utt.Protams,viņiem pašiem šķiet,ka viņi ir vissuperīgākie un lielākā daļa no viņiem sevi noteikti neuzskata par augstprātīgiem.Ar iedomību man saistās lielākā daļa mūsu šovu ''zvaigznīšu''.Nodzied vienu dziesmeli TV,bet plātās apkārt kā Mūzikas balvas ieguvušas superzvaigznes.

piekritīšu tev,jo man ar draugu ir tieši tāda pati situācija un tas ir noticis tikai tāpēc,ka es esmu iemācījusies pirmkārt mīlēt sevi un tikai tad tuvāko,jo pretējā gadījumā cilvēki tevi pataisīs par lupatu. agrāk es tāda biju,bet tagad savas vērtības lieku augstāk,kurpretī viņa pašvērtējums ir krities un jā esmu dzirdējusi,ka viņš uzskata,ka esmu palikusi iedomīga... bet ko lai dara-izdzīvo stiprākais...

Iedomība, manuprāt, ir ļoti bremzējoša īpašība, tā neveicina izaugsmi, jo uzpūtīgs, iedomīgs cilvēks nekad neuzzina īstu patiesību par sevi - viņš dzīvo savās ilūzijās, ka ir pilnība vai vismaz tuvu tam, kamēr cilvēks ar normālu pašapziņu bez kautrēšanās novērtē labo sevī, bet vienlaikus veselīgi spēj paskatīties arī uz saviem trūkumiem.

Par sava draugu loka veidošanu, ko ieminējās Gemini... Man ir ļoti līdzīgi, man arī ir grūtības veidot attiecības ar cilvēkiem, kas neizraisa simpātijas. Jā, tam ir maz sakara ar iedomību, tā drīzāk ir pašaizsardzība, vēlme netraumēt sevi ar negatīvām emocijām. Man gan neviens nekad nav teicis, ka esmu iedomīga, taču atturīga un vēsa gan (t)

Man bieži ir teikuši, ka no malas izskatos iedomīga, līdz brīdim, kad ar mani iepazīstas :) Cilvēki no malas, jauni kolēģi utt. - pēdējo reizi tā bija viena no kolēģītēm, kas pirmajā kopīgajā pasākumā teica, ka pirmajā apmācību dienā, pirmo skatu uzmetot, viņa esot padomājusi - šitā gan ir viena riktīga iedomīga k*ce :D Un pēc tam, kad sākusi ar mani runāt, iespaids esot izmainījies par 180 grādiem, foršāku cilvēku satikt neesot iespējams. Nezinu, kādēļ no malas tā izskatās - bet to man tiešām daudzi ir teikuši, ka izskatos iedomīga, kamēr mani neiepazīst. Gribētu kādreiz saprast, kāpēc tā :D Bet es par iedomīgiem uzskatu cilvēkus, kas 1) sevi pārvērtē; 2) kas skatās uz citiem "no augšas" - vienalga, pamatoti vai nepamatoti. Ir tādi, kas sevi (bez pamatojuma) tik augstu uzceļ, ka tik turies, un tad nu ar degungalu stumda mākoņus un cenšas to visiem izrādīt. Ir tādi, kam ir pamats būt augstam pašvērtējumam, bet kas ar to ir pārāk aizrāvušies, un arī uzskata citus par zemākiem, nekā ir paši - un izrāda to savā attieksmē. Tas man arī asociējas ar iedomību.

Esmu dzirdeejusi par sevi (liidziigi kaa citas rakstiija, ka veelaak ir teikts - `likies iedomiiga, bet patiesiibaa nee`), bet nedomaaju, ka taa buutu mana paaraak lielaa pashapzinja, bet gan tieshi otraadi - aizsardziiba, nedroshiiba, maska, kad nokluustu jaunaa videe.

es esmu iedomīga (man tas ir teikts arī pēc iepazīšanas, respektīvi), vairāk gan es to sauktu par augstprātību tomēr. nenoliedzu, ka ne tās jaukākās īpašības, bet nebūt nesliecos domāt, ka visi cilvēki būtu vienlīdz skaisti/gudri/spējīgi un forši.
savas domas gan esmu iemācījusies paturēt pie sevis, ko arī daru, ja neviens nejautā.

Man ļoti bieži ir teikuši, ka esmu iedomīga, taču īsti pamatots šāds apgalvojums šobrīd nav, vienkārši vērtēju sevi pietiekoši augstu, ko ieteiktu darīt arī apkārtējiem, lai nav apkārtējie par iedomīgiem jāsauc. Godīgi sakot, iedomība man asociējas ar nepamatoti augstu pašvērtējumu. Ja tas ir pamatots, tad cilvēks nav iedomīgs, bet gan godīgs pret sevi.

Tējas Roze, šaubos, vai pašapziņa ir noteicošais tad, ja sevi jāvērtē, cilvēki to ļoti reti prot, neskatoties uz to, cik augstu sevi vērtē.

Man visu laiku saka, ka esmu iedomīga :-D

Esmu jau pieradusi, kgan tāda nemaz neesmu. Vienkārši neuzskatu, ka man visur ir jāvelkas ar stulbu smaidu sejā.

Man visu laiku saka, ka esmu iedomīga :-D

Esmu jau pieradusi, kgan tāda nemaz neesmu. Vienkārši neuzskatu, ka man visur ir jāvelkas ar stulbu smaidu sejā.

Kādreiz arī dzirdēju uz sevi attiecinātus šos vārdus. Čaļi ballītēs baidījās nākt klāt, jo es esot izskatījusies iedomīga, bet, kas noriskē un atnāk, tad tik nespēja vien nopriecāties, cik feina un sabiedriska esmu! :D

Pirmais priekšstats var būt maldīgs!!!!!!!

Nessmu iedomīga,bet cilvēki kas mani nepazīst sauc mani par tādu,es tāda izskatoties. (t) Kā ma tas riebj,jo daudzi normāli cilvēki no manis pat izvairās,jo es tāda izskatos,protams kamēr mani tuvāk neiepazīst,bet kā iepazīs,ja baidās pienākt klāt un uzrunāt ? :-O

Esmu ievērojusi, ka tagad skaitās stilīgi par sevi teikt, ka es jau neesmu iedomīgs, bet citi uzskata, ka tāds esmu.
Par sevi - nē, neesmu iedomīga, un nav nācies par sevi dzirdēt, ka esmu iedomīga.

Man nekad neviens to nav teicis. Ā, nē, 1x draudziņš..visu dienu par to domāju, bet tas izrādījās bijis joks (nu, tas nebija vienk, ka viņš saka, ka es esmu iedomīga, tur vienā sakarā tas "aizgāja"). Man liekas, ka vienk vajag "nolīdzsvaroties", tā lai visu laiku nenomāc sliktas domas un tā lai arī negribas ar degunu stumdīt mākoņus, kas man pašai nesanāk baigi labi, jo šad tad tomēr uznāk sliktās domas vairāk kā vajag (pārsvarā par izskatu, haha).

Un, nē, es nepiekrītu tam, ka cilvēkam ar zemāku pašvērtējumu visi liekas iedomīgi. Vismaz man tā nav, vienalga, ko es pati par sevi domāju attiecīgajā dienā, tas cits cilvēks vai nu liksies iedomīgs vai nē. Protams, nezinu, kā iedomīgais uz iedomīgo "skatās", viņiem varbūt toč viss ok liekas. Bet man ļoti nepatīk tādi cilvēki, pat nezinu kāpēc, it kā jau mani tas neskar, lai tas iedomīgais tur "vārās", bet, ja man katru dienu no kāda drauga būtu jāklausās, cik viņš superduper pats sev liekas, nu, neeeez. :-| Vai tad nav labāk, ja citi Tevi paliela nevis pats sevi?

Man diezgan bieži nācies dzirdēt, ka pirmais iespaids par mani bijis - iedomīga maita, lai gan, kad mani šie cilvēki ir iepazinuši domas mainījās.

Es pat zinu kāpēc tā ir, jo man mazliet deguna gals ir uzrauts uz augšu un līdz ar to, ja es nesmaidu, tad izskatos iedomīga vai dusmīga, kaut nu galīgi tāda neesmu. :-)

Man arī nav neviens teicis, ka būtu/izskatītos iedomīga, izņemot uzmācīgi tipi, kas raksta draugos un kuriem neatbildu, bet tas arī reti, un galu gala :-D
Bet izskatās, ka iedomīgs tas tāds parasts lamu vārds vai varbūt kompliments, kā nu kurš to uztver, ne tā paskaties- iedomīgs, ne tā apģērbies- iedomīgs, ne tā atbildi-iedomīgs.
Pašvērtējumam tur pat nav nekāda sakara, ja vien to nesaka tuvs cilvēks, jo mēdz jau gadīties tā, ka atrodot labi apmaksātu darbu, dzīvē viss strauji ceļas, labs naudīgs vīrs, mašīna, labs apģērbs, ceļojumi utt. un gluži vienkārši tāds cilvēks sāk kļūt pārāks par citiem, un bieži vien neapzināti to arī izrāda, augsta pašapziņa, iedomība, lielība sauc kā gribi, katrs jau uztvers pa savam, bet fakts, ka vairs jau tu neesi tas sevī ierāvies, tagad tev ir par ko runāt, labi izskaties, vari sevi pasniegt, jo līdz ar visu to ir cēlusies pašapziņa.