Meitenei 18 gadi..pirmā mīlestība...sākums skaists un Te pēkšņi pēc pusgada sāk puisis krāpt, reizēm palaiž rokas...tusēties, visur dodas viens, bet meitenei jāsēž mājās....2 gadu laikā novesta gandrīz līdz nervu sabrukumam (ātrāk aiziet nevarēja, jo pirmā mīlestība un zinam cik smagi šķirties). Vienu dienu vienkārši savāca mantas un devās pie mammas uz Rīgu dzīvot, dzīvi sākot no nulles..jauna, viss vēl priekšā.
Pēc vairākiem mēnešiem viņas dzīvē ienāk lielisks cilvēks, liels atbalsts, draugs....kopā pavadītais laiks satuvināja un iemīlējās..Nodzīvoja kopā 4 gadus, gatavojās kāzām, plānoja bērniņu, tikai naudiņu vajadzēja vairāk un puisis devās uz ārzemēm pelnīt, meitene palika mājās gaidot, kad varēs doties pie viņa...Pagāja mēnesis un puisis pazuda...necēla telefonu, neatbildēja uz sms un vēstulēm sociālajos tīklos..pazuda, pat draugi neko nezināja...meitene gaidīja, pēc mēnesi saņēma zvanu;”piedod, bet es neatgriezīšos, esmu sācis jaunu dzīvi un Tu arī sāc, kāzas nebūs..piedod, Tu esi ļoti laba meitene, bet....viss beidzies....” saruna beidzās.
Meitene palika viena, ar plāniem, kuru dēļ bija dzīvojusi un gaidījusi, bet kuri izplēnēja minūtes laikā....un kredītu, kuru bija ņēmusi uz sava vārda savam mīļotajam un kuru maksā viena pati....Viss!!!!, meitene veltīja laiku darbam, nekādu puišu..nekad vairs.....visa pasule likās kā liela nelaime...., darbā smaidīja, bet tiklīdz darbs beidzās raudāja..gaidīja..., ilgi netika pāri..
Vienu dienu sēžot darbā saņēma vēstulīti J, pēc ilgiem laikiem patiess smaids, bija uzrakstījis puisis, kuru nebija satikusi 7 gadus.Izrādījās, ka puisis dzīvo ārzemēs un arī tikko šķīries..bija ar ko dalīties.., likās, ka viens otru saprata no pusvārda....Sarunas turpinājās katru vakaru, ..viens otram izkratīja sirsniņu un lēnam prāts tika aizpildīts ar ko citu...un meitene sāka ''palaist'' sāpi. Pagāja divi mēneši un puisis ieradās LV, sarunāja tikties senie draugi un papļāpāt jau dzīvē...
Pēc ilgiem laikiem rokas un kājas trīcēja, sirsniņa dauzījās...., bet prāts teica, tikai draugi, varbūt man viņš nemaz vairs nepatiks...Ieraugot viens otru saprata, ka simpātijas ir vēl spēcīgākas, nekā skolas laikā..Sāka draudzēties..kā jau sākums..viss skaisti, pēkšņi uzrodas otrais puisis, lūdz piedošanu, neskaitāmas sms, zvani...., bet meitene tik ilgi bija gaidījusi viņu....un nebija jutusies tik ilgi patiesi laimīga, ka izvēlējās jauno puisi, nevis krist atpakaļ, ja jau vienu reizi pameta, tad varētu arī izdarīt otro reizi......
..Bet jaunas attiecības izrādījās pašas sarežģītākās, bieži strīdi, par virtuāliem čatiem, sarakstēm, ar savu ex.., meli...., bet pielāgojās....It kā viss beidzās, atmeta savus netikumus un kļuva patiess.... un sāka jau iet uz labo pusi.
Pavadītais kopā laiks bija lielisks.., bet tiklīdz aizbrauca atkal uz ārzemēm strādāt viss ''sagāja grīstē'', strīdi, pat šķiršanās....Jau otro reizi meitene zaudē sev dārgu cilvēku dēļ attāluma..., ''Bet ŠOREIZ NĒ!!!!, meitene nepadevās... paņēma atvaļinājumu un devās pie viņa...superīgi pavadīts laiks, viņš bija laimīgs viņu ieraugot.., kad bija jādodas meitenei atpakaļ uz LV, viņš nelaida, lūdza, lai paliek un norunāja, ka meitene pārcelsies pie viņa.Atbrauca uz LV, uzrakstīja atlūgumu, uzteica dzīvokli un gaidīja, kad varēs doties pie sava mīļotā... bet 14 dienas pirms izbraukšanas puisis paziņoja, ka pārdomāja, ka negaida viņu vairs, ka lielākas izredzes viņai esot LV...Darbu meitene neatgūs (ir savi iemesli), bet atalgojums bija lielisks, tikpat liels, ka viņš ārzemēs pelna..Tagad meitene sēž aukstā, vecā mājā, jo dzīvoklis nav un bez darba... dzīve no nulles jāsāk. Bet kur lai cilvēks smeļas spēkus un notic, ka visu dzīvi nenodzīvos vilšanās? Kā lai notic vīrietim, ja 3 reizes jau apmānīta?
Meitene ir laba, mīļa, uzticīga un godīga, bet kādēļ neiet mīlestībā??
Vai tiešām dzīve nelutina labos cilvēkus?
7
