Jūdzos nost.
Sākās prakse. Izvēlējos pēc savām domām noderīgu pieredzi, bet ne čiku ne grabu,un arī sidraba mēnestiņš neveļas.
Neko nedaru un pūstu mājās, kas mani beidz nost,jo pie šādas bezdarbības nu gallīgi neesmu pieradusi.
Un briesmīgākais ir,ka man metas virsū depresija,jo mazāk daru,jo mazāk varu izdarīt. Liekas,ka tik daudz tač var sēžot mājās sadarīt, bet man tas ir Rīgā, tas vēl jānopērk un galu galā neko nedaru.
Vienīgais,kam saņemu spēkus ir pārskatīt darba sludinājumus, sūtīt cv un cerēt, ka jauno gadu varēšu uzsākt strādājot. Un tad atkal sagruzos,jo saprotu,ka ir nosūtīti simtiem cv,un atbildes gallīgi ne daudzsološas.
Gribas čīkstēt čīkstēt un vērlreiz čīkstēt.
Briesmīgi,jo patiesībā man riebjas čīkstēt (t)
Tad nu visa šī jēga-iedvesmojiet mani un pastāstiet kā esat saņēmušas darbiņu necaur paziņām, un vai strādājāt studiju laikā? Cik ilgā laikā pēc studijām atradāt darbu savā nozarē vai kas jums sagādā prieku?
712
