Kad vēl gaju pamatskolā, mājās šī tēma bija TABU. Tas pats bija vidusskolā un ir vēljoprojām, kad esmu vēl vairāk paaugusies un jau pieaugusi. Vecmamma arī visu laiku aizrādīja kādam, kurš par to sāka runāt un vienmēr bija piebilde - jāpabeidz augstskola un tad varēs. Savādāk būs bērns, bet pašam nav vēl pamats zem kājām utt. Tad vidusskolā uzradās puisis un arī vienmēr teicu nē. Viņš gribēja, bet es neļāvos, jo bija apziņa, ka nedrīkst un baidos no neparedzētajām sekām.
Tagad man ir 25. Un ir ārkārtīgi grūti tieši emocionāli stāties seksuālos kontaktos ar vīriešiem. Parasti ir bijis tā, ka ļoti skatos, uzmanos vai prezervatīvs ir un vai tas nav novilkts, nošļucis. Vienu reizi bija tā, ka draugam palika prezervatīvs manī un man bija morāls pretīgums par to, kā puisis to varēja nepamanīt. Dzēru avārijas tableti.
Tagad arī ir pagājis laiks, bet ir bailes - a ja nu kas... Nejaušību nav. Ja nu nošļūk vai kkā tā.
Visu laiku, kad nodarbojamies ar sex, skatos vai prezervatīvs vietā. Tas ļoti traucē procesu.
Pati atsakos pilnībā no jebkādiem kontracepcijas līdzekļiem, jo tur ir hormoni utt.
Un parasti pēc seksa gaidu MR, vai nesmu stāvoklīt utt.
Tagad ir jaunas attiecības un ir tas pats. Ir ļoti, ļoti grūti tīri emocionāli. Nespēju atbrīvoties no šīm nedrošības bailēm.
Vai kādai ir bijis kkas līdzīgs?
Varbūt kādai tas liksies nedaudz smieklīgi, bet priekš manis tā ir LIELA problēma.