Ticat?

nesen biju draudzenes puiša mājās, tad nu tir.. ilgi nevarēju nomierinatyies, jo redzeju ļaunus garus. to varēja just, ka viņi nes un ilgi nesīs bēdas mājas iedzīvotājiem. paši likās nolemti, piesieti tai vietai un gatavi savu sāpi nodot tur dzīvojošiem. brrr... skats bija biedējošs. pirmo reizi mūžā tā pārbijos, jo pat kapos ir mierīgāk.
tik vēlāk, kad padalījos ar draudzeni redzētajā, viņa atklāja, ka tur neviens pāris ilgi laimīgi nedzīvo-visi izšķiras, tāpēc viņa ar draugu pārvācās īrētā dzīvoklī, kaut gan māja ir mantojumā no senča..
tā lūk.. laikam bišk jāaizdomājas, jo pārējie klāt esošie neko nedz redzēja, nedz juta.. :-/

skatoties kādi nodomi un kādu enerģiju tie izplata. to jūt.. bet kopumā-nezinu.. nebīstos no viņiem, tas noteikti..

cik esmu dzirdejusi..no pazinas..
ar viniem nedrikst sarunaties un nedrikst atbildet...
tas it ka nozime, ka vins var panemt kadu pie sevis..vai nu no gimenes vai radiem...
it ka atnak pakal dveselei..
tapec pat ja redzetu vai dzirdetu..es KLUSETU

kopumā jau savā dzīvē ar ļaunajiem nesastapos, pie draudzenes bija pirmo reizi. negribu ar vairs tādus redzēt, bet nu ja sanaks biežāk, tad jau laikam būs jāiemācās ar tiem sasklarties, lai nebaidītos.. kaut gan pat nezinu vai tās bija bailes.. tās sajūtas bija ļoti grūti aprakstīt.. sāpes, vientuļība, dusmas (drīzāk naids) uz cilvēkiem- tas radīja.. nezinu kā lai pasaka... :-/

life enjoys passion® ! par to došanos.. ja pazīsti šo rēgu un zini, ka viņiem ir labi nodomi, tad..
Jebkurā gadījumā es pāris reizes gāju līdz omei..
biju ļoti slima.plaušu karsonis un temperatūra tā ap 39.5. ik pa brīdim guļot ''atslēdzos''. nezinu, vai nosapņoju, vai kā, bet.. viņa man deva roku un es devos viņai līdzi.. mēs cēlāmies uz mākoņiem un staigājot runājām par kaut ko, neatceros vairs par ko tieši. es skatījos lejā un redzēju zemi-bija fantastisks skats.. vienā brīdī es ieraudzīju tādas kā kāpnes vai eju, kas veda vēl augstāk.. tad es atvainojos omei un teicu, ka nu man jāatgriežās. mani puikas gaida un viņus es negribu atstāt vienus, un viņa pamāja ar galvu un teica, ka gan jau pienāks laiks un mēs satiksimies. pēkšņi es kriti atpakaļ caur mākoņiem un tik atceros, ka bija parādījusies tāda, ka smaguma sajūta. es sajutu savu ķermeni-tā svaru. tur augšā tā nebija-tur bija viegli, teiktu- gaisīguma sajūta..
tā bija tikai pirmā reize.. vēl pāris reizes es gāju līdzi omei, bet kā redzi- vēl esmu dzīva. :-D
bet ja nopietni- svešam garam es līdzi gan neietu..