ļaunākais kas var dzīvē būt.

jūtu līdzi...
man pirms diviem gadiem nomira mamma, no pavisam citas slimības, kura it kā nebija nekāda traka un bija nepieciešama tikai viena neliela operācija... bet tad sākās komplikācijas. tas viss bija tik negaidīti un tik pēkšņi, ka es pat nepaspēju pateikt viņai, cik ļoti mīlu viņu un cik ļoti esmu pateicīga par visu, ko viņa manā labā ir izdarījusi.

Centies pavadīt ar tēvu pēc iespējas vairāk laika, lai viņš redz, cik daudz viņš Tev nozīmē...
Turies!

Mana vecmamma nomira ar vēzi... Varu ieteikt tikai to pašu, ko jau šeit iesaka meitenes, kuras izgājušas cauri šādai situācijai.

Bērnībā katru vasaru vecāki mani un manus brāļus veda pie vecāmātes uz Lietuvu. parasti mēs tur ciemojamies kādu mēnesi un tad mums atkal atbrauca mamma vai tētis pakaļ. Tad kad man bija kādi 8 gadi mēs aizbraucam, mums pateica ka vecāmāte ir slima... mēs atvadījāmies un aizbraucām prom, pēc pāris mēnešiem viņa nomira no vēža. tad vēlāk pēc kādiem 5 gadiem no vēža nomira arī tēta brālis. :%27-( man vis vairāk ir žēl tēta jo viņš tik īsā laikā zaudēja sev 2 cilvēkus, jo opaps nomira kad es vēl biju galīgi maziņa.
Tā kā turies, mēs ar tevi.

nezinu, kas ir briesmīgāk- zināt par gaidāmo nāvi vai pēkšņi ar to saskarties???
man bija 10 gadi, kad nomira tētis. es priecīga- kā jau maza meitene, kurai dzīve liekas skaista, pārnācu mājās un pēkšņi omīte man paziņoja, ka mans tētis ir miris :%27-( es pat nepaspēju no viņa atvadīties.
sev es nekad nepiedošu, ka iepriekšējā vakarā viņam nepiezvanīju- vecāki dzīvoja šķirti, jo domāju, ka to tak varu izdarīt arī rīt, bet man tādas iespējas nebija. tāpēc es vienmēr zvanu cilvēkiem, kaut vai ne pa tēmu, jo ja nju tā ir pēdējā reize.
iesaku Tev pavadīt ar tēti laiku, likt viņam smaidīt, iepriecini viņu ar kādu gardu našķi. galvenais, izturies pret viņu kā pret cilvēku, kuram viss ir kārtībā.