piekrītu so.so!
man gan muļķīgi liekas, tad, ja puisis pats grib iepazīties, bet, ja pazīstami ar to meiteni ir jau pirms attiecībām, tad gan nekas. esmu bijusi abās pusēs, gan, tur, kur manam puisim bija labākā draudzene, kas reāli zināja par viņa dzīvi krietni vairāk nekā es, bet nu mēs nebijām ilgi kopā, tāpēc man tas likās normāli. no sākuma negribēju viņu satikt, lai arī viņš gribēja mūs iepazīstināt. kāpēc? jo zināju, ka viņi pēc tam par mani runās un man bija bail no viņas viedokļa. smieklīgi, bet tā tas bija. bet nu neko, iepazinos un viss bija ok.
otrā pusē.. man bija labākais draugs. jā, tiešām TIKAI draugs, nekad ar viņu neko neesmu gribējusi. kad viņam uzradās draudzene, pati teicu, lai mūs iepazīstina, lai viņai nerodas nepareizs priekšstats par mani, ka gribu viņai viņu atņemt vai tamlīdzīgi. tagad mums ir labas attiecības. ar puisi gan tiekamies krietni retāk, bet nu tas jau normāli.
ar vēl vienu puisi iepazināmies krietni pirms viņa tagadējām attiecībām. ar viņu šad tad sazvanamies, apmēram 2as reizes gadā satiekamies papļāpāt, bet arī tik tā - kā iet, ko dari, kas jauns. viņa meiteni nepazīstu. viņa par mani zina, un, cik zinu es, tad reizēm viņš pasaka, ka ar mani tiekas, reizēm nē. tā jau vairs nav mana darīšana, jo savas robežas nepārkāpju - esmu tikai draugs.
man liekas, ka tur ir tā, ka vari pastāstīt kā jūties, kas un kāpēc Tev nepatīk, bet ir jāmāk rast kompromiss, jo dažkārt (nerunāju par situāciju, kad starp "draugiem" vairs nav tikai plika draudzība) Tu vari aizliegt tikties ar vienkārši draugu un līdz ar to sagaidīt puiša pretreakciju.
ui, gari sanāca. lai veicas! :)