Kaut kad pamatskolā man ar vienu klasesbiedru, lai viņam vieglas smiltis, bija tāda spēlīte - kurš otram ilgāk varēs skatīties acīs bez smiešanās. Mēs nebijām viens otra simpātijas, pat ne slēptas (vismaz, cik es zinu), bet tas bija tā dikti mīlīģi un tolaik jautri. :-)
Par tēmu - nezinu, vai sapratu jautājumu, bet ja runa ir par ilgajiem&ciešajiem skatieniem, tad tie var kaut ko nozīmēt, var arī nenozīmēt, jo ir cilvēki, ar kuriem ir nepatīkami runāt tieši tā iemesla dēļ, ka viņi visu laiku urbj acīs, ne mirkli nenovēršoties. :D Man šķiet, bija pat kaut kādas normas, ka pieklājīgas sarunas laikā visu laiku nedrīkst blenzt acīs. |-)