Kā mēs līdz tam nonācām?

Divi varianti ej prom, vai sac runat un pec iespejas noturi balsi viena toni nemainot un ja vins sak pacelt toni nepadodies, nepacel savu lai saprot ka ta neko nepanaks, bet tam vajag stipru pacietibu un nervus. ar to jaiesak mierigi jaizrunajas kapec viss sadi veidojas.

Vai nevarētu būt tā, ka esi stiprā sieviete, kas vienmēr visu var? -attiecības jūk, bet Tu ņem uz saviem pleciem un risini ar braukšanu uz viesu namu.

Vai nevarētu būt tā, ka Tu neļauj viņam par Tevi pacīnīties? Viss uz paplātes viņam tiek pienests, tāpēc viņam nav iespēja sevi pierādīt un parādīt, lai beigās gūtu Tavu atzinību. Kad pēdējo reizi esi izteikusi viņam kādu atzinību?

Hm neesmu sen izteikusi atzinību, nav jau bijis par ko...
Bet viedoklis ir interesants, nebiju līdz tam aizdomājusies
Kādā veidā lai lieku viņam pacīnīties?

Man bija tieši tas pats. Ta kā es esmu tas cilvēks kurš vienmēr ņem virsroku, nemācēju nekad piekāpties, vienmēr bija sava taisnība jāpierāda. Kad sāka brukt mūsu attiecības es atmetu savu ego un iemācījos piekāpties! Kā teica viens cilvēks - mīlestība ir jāprot kopt!
Tas no manas pieredzes, bet Tev noteikti ir jāpadomā kas ir tas, kas liek jums strīdēties, jo mēs neviena Tavā vai Tava džeka ādā ielīst nevaram.

Grūti ieteikt kaut ko, jo nezinām no kā sastāv jūsu attiecības un kāda ir ikdiena. Bet izklausās, ka visi ir aizdegušies un neredz to īsto iemeslu, kāpēc esat kopā. Es ierosinātu padzīvoties kādu laiciņu atsevišķi, piem., aizbrauc uz to viesu namu viena. Esi ar sevi, saproti, kāpēc viņš Tev ir dārgs. Saki, ka Tev vajag padomāt. Lai viņš izmanto laiku sev.

Pēc tam, ja ir atgriezusies vēlme būt attiecībās, tad jāizrunājas. Jāmēģina sākt no sākuma. Tev jāatgūst pašcieņa- Tev jābūt princesei, bet viņam jāatgūst mednieka statuss.

Ja prombūtnes laikā atgūsi mīlestību pret sevi, tad Tu neizdegsi attiecībās, kuras turi uz saviem pleciem, un kļūsi viņam interesantāka.

Man tādā virzienā attīstās domas. Bet varbūt jums cits stāsts...

man arī uznāk tādi periodi, kad viss kaitina un saku kašķi par katru sīkumu. bet man pāriet tas viss pats no sevis kaut kā

Es neteereetu savu laiku disfunkcionaalaam attieciibaam. Dziive jau taa ir paaraak iisa!

Man ar puisi bija līdzīgi. Strīdējāmies bieži un par visu. Mani vienkārši tik daudz kas kaitināja. Bieži runājām par šķiršanos, bet tā arī neizšķīrāmies. Līdz es spēru ļoti radikālu soli - aizgāju pie cita puiša. Un tikai tad puisis saprata, ka zaudē mani pa īstam un kas viņam blakus. Daudz pārdomāja.
Un tagad jau atkal esam kopā un mums ir tik labi. Jūtos patiešām laimīga.
Tā, ka Tev pašai jāizlemj kas Tev ir svarīgi.
Protams, nezinu jūsu situāciju un par ko strīdaties utt. Bet varbūt ir vērts likt puisim saprast, ka viņš var Tevi pazaudēt turpinot šāda veida attiecības.

Varbūt kādu laiku jāpadzīvo šķirti? Kaut gan pēc laiciņa būs droši vien tas pats...

story of my life :( un arī nezinu, kā lai tiek galā, jo abi esam izcili egoisti. mēģinām saprast viens otru, bet vienalga savas vēlmes ņem virsroku..

Nē... domāju, padzīvot atsevišķi nebūtu prātīgu. Es jau zinu, kā viņš reaģētu - pasludinātu, ka es viņu nemīlu, ka man ir cits un sadirstu attiecības pavisam.

Rutīna?! Jūtas reizēm zūd, un tad otrā viss sāk kaitināt. Plaisa viennozīmīgi ir, un vai nu jācenšas izrunāties, rast kompromisu vai jāliek pukntu. Skarbi, bet saku no pieredzes. Jo ne bez iemesla ir tie strīdi, un viss tas sliktais nekur nepazūd, tikai krājas. Tas ir laika jautājums. Padomā arī pie savas attieksmes, ja jau abi sāciet lamāties viens uz otru, tad pati arī neesi bez vainas. Mēģini mierīgi parunāt kā pieaudzis saprātīgs cilvēks, nevis skandalē

Nejūties kā lupata šajās attiecībās??

Jums vienkārši normāli jāizrunā lietas. mierīgi uzdod jautājumu-kas ar mums notiek pēdējā lakā..parunājiet bez balss pacelšanas, ja viņš uzvelkas, neuzvelcies līdzi-turpini runāt mierīgi, noskaidro, kas viņu nomāc un apdomā kārtīgi kas ir tas, kas nomāc Tevi. Varbūt tās ir lietas, kas vispār nav saistītas ar jums diviem, tikai emociju iespaidā visu izliekat viens uz otra un pēc am tkai jūtaties vēl draņķīgāk.
Piemēram, tas, ka šodien neaizbraucāt uz Viesu namu, noteikti Tevi sāpina. Arī viņu. Vienkārši pārkāp sev un ej parunā ar viņu, izrunājieties, bez kašķa un lepnuma... ;-)

Pēc pieredzes zinu, ka ja viss tiek it kā izrunāts, uzplūst mīļums pret to cilvēku un jūs it kā salabstat, bet patiesībā sarunas laikā neesat tā īsti tikuši līdz risinājumam-tādā gadījumā nākamais strīds atkal būs klāt pēc neilga laika...

Taisnība- vajag izrunāties. Un reizēm nākas pamatīgi pārkāpt pāri savam lepnumam un saprast, ka arī tava attieksme un tavas kļūdas vai egoisms ir pie vainas. Jārunā, jāmeklē kompromiss un jākopj attiecības - abiem jābūt gataviem panākt to solīti pretī un nemeklēt vainīgo, bet gan meklēt risinājumu. Un neklausies tajās, kas pie pirmajām grūtībām iesaka visu mest pie malas un meklēt nākošo vīrieti. Nevienās attiecibās neiztikt bez kašķiem un grūtībām un lai tam tiktu pāri ir jābūt stipram cilvēkam, jo tikai stiprs cilvēks spēj piekāpties un atzīt arī savas kļūdas.

pilnīgi piekrītu pūkuminkai ;-)
Ja starp diviem cilvēkiem vēl pastāv tāda lieta kā mīlestība, ir iespējams visu savest kārtībā, ja to grib abi...jāatceras, ka attiecības savā ziņā ir darbs, pie kurām jāstrādā ;-)

Ir bijis līdzīgs posms ar tagadējo pirms kāda pusgada.Nu,tāds laiks,kad visu laiku bija kašķis par kaut ko.Neko normāli parunāt nevarējām,lai neizceltos kašķis.
Vienu reizi izbrēcāmies viens uz otru un pēc tam apsēdāmies,izrunājāmies un ABI savācāmies.Tikām tam pāri pamazām,bet tikai tāpēc,ka abi darījām visu iespējamo lietas labā.Ja man būtu vienai jācenšas visu uzlabot,tad es viņu sūtītu pie velna.Uzskatu,ja ir attiecības,tad šādos brīžos ABIEM ir jādara kkas lietas labā,nevis tikai vienam.